Mēs dzīvojam laikmetā, kurā tiek daudzināts katra un ikviena visuvarenais spēks un iespēja mainīt savu dzīvi, sasniegt tās virsotnes un iespējas, kuras vien savā prātā un sirdī spējam iztēloties. Laikā, kad kontaktēties sociālajos tīklos ar ikdienā nesatiktiem, bet sev šķietami domās un pārdomās tuviem cilvēkiem, ir vien klikšķa un īsas ziņas attālumā. Tomēr vienatnē, sēžot uz dīvāna savā ikdienā, daudzi no mums jūtas vientuļi, nesaprasti un mazvērtīgi. Un ne tikai tie, kuriem pietrūkst kaut kā līdz “standarta laimes komplektam”, bet arī tie, kuri ir sasnieguši savas un citu uzstādītās virsotnes, kuriem šķietami ir viss “laimīgas dzīves standarta komplekts”, lai nu ko tas katram sevī ietvertu.

Pagātnes nospiedumi nav šķērslis, bet gan resurss

Arvien vairāk tiek runāts par to, ka patiess piepildījums diemžēl vai par laimi ir meklējams katrā pašā, un ārējiem notikumiem, pasākumiem un cilvēkiem ir tikai sekundāra nozīme šīs sajūtas veidošanā. Tomēr mūsdienās mēs vēl vairāk kā agrākos laikos gaidam, ka mūsu partneris, draugi, ģimene, ilgi gaidīti notikumi vai iegādātās mantas, sajūtas sniegs mums tik ļoti trūkstošo piepildījuma sajūtu. Jo vieglāk ir gaidīt uz kādu vai ārējiem apstākļiem, nevis uzņemties atbildību pašam par sevi, kas bieži vien nozīmē patiesu sastapšanos ar savām bailēm, nedrošību un pagātnes ievainojumiem. Jā, daudzi var atrast savā bērnībā, jaunības gados, vai pat nesenā pagātnē notikumus, kuri stipri ir ietekmējuši pašvērtību, sevis mīlestību un sevis pieņemšanu. Pagātni izmainīt nav iespējams! Var gadīties, ka pagātnes atstātos nospiedumus nemaz nav tik vienkārši atstāt pagātnē, pat ja tie ir noslēpti dziļi sirdī un netiek uzlūkoti. Taču mums vienmēr ir izvēle pašiem veidot savu ikdienu šeit un tagad, vai turpināt pagātnes notikumus izmantot kā attaisnojumu mūsu šodienas izvēlēm.

Beznosacījuma mīlestība pret sevi
Lai spētu sevi pieņemt un iemīlēt (jo dažreiz mums tas ir jāiemācās no jauna) ir vērtīgi sastapties ar sevi un mēģināt rast patiesas atbildes uz būtiskiem jautājumiem. Kādēļ tu sevi klusībā kaunini, rāj, nosodi, nemīli, nepieņem? Kādus nosacījumus tu sev iekšēji izvirzi, lai spētu sevi uzlūkot ar mīlestību, rūpēm un pieņemšanu? Kā šie nosacījumi ir veidojušies? Kas un kuri ir ietekmējuši to veidošanos?

Daudzi pēc bērniņa ienākšanas ģimenē atdzīst, ka nekad mūžā nav piedzīvojuši tādu beznosacījuma mīlestību, kāda ir mīlestība pret bērnu. Un kā būtu, ja brīžos, kad atkal gribas sevi kaunināt, rāt, nosodīt vai kritizēt, tu uz sevi un savu rīcību paraudzītos kā mīlošs vecāks uz savu bērnu – ar beznosacījuma mīlestību? Vai arī tad tu nosodītu un kritizētu sevi, vai tomēr spētu uztvert to kā kārtējo mācību vai vērtīgu pieredzi?

Veselīga sevis mīlestība un pieņemšana ir nebeidzams ceļš pie sevis un nemitīgs sevis attīstības ceļš. Veselīga sevis mīlestība un pieņemšana palīdz apzināties jau vērtīgo sevī, tai pat laikā arī saskatīt nepieciešamos virzienus sevis attīstībai. Veselīga sevis mīlestība un pieņemšana nenozīmē justies pārākam par citiem, tā palīdz arī citus uzlūkot ar lielāku empātīju un pieņemšanu.