Attiecības ar vecākiem mēdz ietekmēt arī pieauguša cilvēka dzīvi

Attiecības bērnu un vecāku starpā vienmēr ir daudzslāņainas, mainīgas un dažādas. Augot un pieaugot bērniem, pārmaiņas attiecīgos vecumu posmos piedzīvo abas iesaistītās puses. Gremdējoties atmiņās par kopā pavadītajiem bērnības un jaunības gadiem gan vecāki, gan bērni var atminēties dažādus pārdzīvojumus, piedzīvojumus un plašu emociju spektru. Gandrīz ikvienā ģimenē ir iespējams atrast gan jaukas un atbalstošas attiecību situācijas, gan arī ievainojošas un negatīvu emociju izraisošas situācijas. Atkarībā no katra individuālās izjūtas par attiecību vispārējo raksturojumu, nereti jau pieaugušo bērnu vecāku un viņu kā bērnu tēls mūsos ir cieši sasaistīts ar šo vispārējo izjūtu par savstarpējām attiecībām pagātnē. Turklāt tas mēdz ietekmēt visu esošo attiecību norisi, jo bieži vien aiz vispārējas aizvainojuma, sāpju, nodevības vai laimes, prieka un atbalsta sajūtas ir grūti objektīvi ieraudzīt otrā neatkarīgu pieaugušu cilvēku.

Foto: Unsplash

 

Izrādīt interesi, cienīt un mīlēt bez nosacījumiem

Lieliski, ja vecāki ar saviem bērniem un bērni ar saviem vecākiem attiecības pieaugušā vecumā var veidot kā divu pieaugušu cilvēku savstarpējās attiecības, kuras tiek balstītas nevis uz pienākumu, izdabāšanu un jau “atstrādātiem bērna-vecāku mijiedarbības modeļiem”, bet gan neviltotu interesi, savstarpēju cieņu un neatkarību. Tas nozīmē abpusēji cienīt viens otra lēmumus, izrādīt interesi, ja mani kas interesē nevis cerēt un gaidīt, ka pienākuma pēc tā tiks izrādīta, un nepaģērēt kaut ko tikai tāpēc, ka esam saistīti ciešām radniecības saiknēm. Šos principus būtu vēlams ievērot abām pusēm!

Kura mīlestību tu centies nopelnīt?

Ir vēl kāds aspekts, kam būtu vērts pievērst uzmanību. Lai kā mums negribētos atdzīt, daudziem neapzināti viens no visdziļākajiem ikdienas uzvedības un dzīves izvēļu noteicējiem slēpjas tajā, ar kādu rīcību vai uzvedību būtu iespējams iegūt mammas vai tēta atdzinību, uzmanību un mīlestību. Pat tad, ja vecāki jau devušies viņsaulē. Ja tā patiesi cenšamies sev atbildēt uz jautājumu “kura acīs man jākļūst labam, atbilstošam, veiksmīgam, … (šeit katrs var ievietot jebkuru sev svarīgu vērtību)?”, atbilde var sagādāt pārsteigumu. Bieži vien tā ir ne tikai apzinīga un “pareiza”, bet gan destruktīva rīciba, kura ir vērsta ne tikai pret apkārtējiem, bet arī pret sevi. Piemēram, daudzas pārliecības, kuras ir mūsos par to, kā būtu jābūt/jārīkojas/jādzīvo mēdz tikt pielāgotas vai tieši pretstatītas tam, kādas tās bija vecākam, kura uzmanību, mīlestību un atdzinību mēs vienmēr ilgojāmies saņemt. Turklāt mūsu “iekšējais kritiķis” arī mēdz izmantot tieši tās frāzes un teicienus, kuras bērnībā lietoja kāds no vecākiem.

Foto: Unsplash

Veidot jaunas attiecības ar vecākiem

Viss augstāk minētais nebūt nenozīmē, ka mums visiem būtu jāsteidz pārmest vai nosodīt savus vecākus. Mūsu vecāki savulaik audzināja un mīlēja mūs tā, kā tajā brīdī vislabāk spēja un varēja. Drīzāk būtu vēlams apzināti izvērtēt attiecības ar saviem vecākiem jau no pieauguša cilvēka nevis sava iekšējā bērna perspektīvas. Apzinoties jeb pieņemot realitāti attiecībās ar vecākiem un sakārtojot savu iekšējo attieksmi pret tām, ir iespējams iegūt rīcības brīvību un beidzot kļūt brīvam no savu bērna-vecāku attiecību ietekmes uz esošajiem savas dzīves notikumiem. Turklāt tad kļūst iespējams veidot pieaugušu cilvēku attiecības ar saviem vecākiem un iespējams atklāt daudz kā jauna, kā arī iespējams viņiem palīdzēt izveidot tās ar mums – saviem nu jau pieaugušiem bērniem.